Pasaka par Gliemezīti.


             
- Nu Čau Mani draugi! Varētu paciemoties, bet uz mazu brītiņu! Man drīz brauks pakaļ lidmašīna. Man nav daudz laika!

- Atā mani draugi, gan jau kādreiz tiksimies!


Kādu laiku es pie sevis glabāju pasaku. Pasaku par Gliemezīti, kuram bija jādodas prom. Pasaka, kura bija jāatstāj tāda kā ir. Bez pievijumiem un apvijumiem. Aleksandra zīmēta un pastāstīta.

Pasaka par to, kam pusotru gadu atpakaļ spītīgi un cerīgi sāka ticēt vien pāris cilvēki.

Domāju, ka daudzi, pēdējā laikā sastopot mani dažādos tirdziņos, manīja manu samulsumu, kad man pajautāja “Vai Aleksandrs vēl joprojām ir bērnu namā”. Un manam samulsumam bija pamats. Nē – Aleksandrs nav vairāk bērnu namā un es beidzot varu arī pateikt to visiem Pasaku draugiem. Viņš ir mājās. Ar ģimeni, kura viņu mīl un tic viņa patstāvībai un nākotnei.

Veidojot un esot Aleksandra Pasakās, kā arī paralēli redzot, kas notiek tā dēvētajā “sistēmā” manā gālvā maisās milzīgas pārdomas.

Man ir ārkārtīgs prieks un….atvieglojums, ka Aleksandrs ir mājās. Pats svarīgākais – īstajās mājās. Es vēl joprojām nespēju izskaidrot to mistiku, kad pēkšņi kā sniegs vasaras vidū viņi uzradās. Pie viņa pirmo reizi mūžā atnāca ģimene un atnāca īstā!

Kāpēc atvieglota? Jo es zinu cik milzīga loterija ir bērnam – nokļūt īstajā ģimenē. Un tas ir tas, par ko es ļoti daudz domāju.

Šajā ierakstā es nerunāšu par preventīvo darbu (darbs ar bioloģiskajām ģimenēm, lai bērni netiktu izņemti no tām). Kura Latvijā nav. Un kurš ir pamatu pamats un bez tā nav iespējama situācijas uzlabošanās nošķirtu, nelaimīgu un pamestu bērnu pasaulē (kura pastāv mums tepat blakus).

Es gribētu uzrakstīt pārdomas, ar kurām esmu saskārusies un kuras iet paralēli arī ar Aleksandra stāstu.

1.      Mans nodefinētais ideāls. Bet vai tam ir jābūt tikai manam?

Lūdzu nepārprotiet mani. Es pazīstu tiešām daudz fantastisku ģimeņu, kuras audzina pieņemtus bērnus. Un esmu priecīga, ka pazīstu šīs ģimenes. Jo viņām piemīt viena kopīga iezīme, kas mani iedrošina runāt arī par to skaļi.

Novērtējums ir svarīgs. Jebkuram. Un to vajag. Bet mani vienmēr ir mulsinājis, tas, kā un kādos apstākļos tiek godināti audžuģimenes/aizbildņi/adoptētāji. Stāstot, cik viņi ir labi cilvēki, kādi eņģeļi, ka viņi dara smagu misijas darbu un tajā pašā laikā… blakus atrodas paši bērni. Kuri dzird to, ka viņi ir likteņa pamestie un glābtie un smagais misijas darbs…Mēs kaut kā aizmirstam, ka viņi dzird. Un ļoti labi dzird. Un mēs neviens nerunājam (lielais jautājums ir – vai arī apzinamies) – cik daudz arī pats bērns dod ģimenei.  

Reiz, pēc ļoti smagas nedēļas, staigāju ar saviem bērniem pa pludmali, viņi abi dauzījās un smējās, es vēroju viņus un sajutu milzīgu laimes sajūtu. Es sajutu – CIK labi, ka viņi man ir. Cik daudz viņi man dod. Un tas ir TAS, kur katram bērnam ir jābūt – vietā, kur, pēc visiem nogurumiem, ikdienas rutīnas, pienākumiem, pēc cīņas ar sistēmas ielikto bērnā, vecāks uz brīdi sajūt to laimes sajūtu – cik labi, ka man ir šis bērns! Esmu TIK laimīgs, ka viņš ir saticis tieši mani.
Un tā nav utopija – man ir tas gods pazīt audžu/aizbildņu/adoptētāju ģimenes, kuras bieži un bieži atkārto – viņš man TIK daudz dod. Viņš man ir TIK daudz iemācījis.

Aleksandrs nav mans bērns, bet arī man viņš ir TIK daudz devis. Mana dzīve ir absolūti mainījusies. Es esmu ieraudzījusi pavisam citu dzīves plakni. Pateicoties viņam es esmu iepazinusi daudz jo daudz brīnišķīgu cilvēku. Uzzinājusi daudz jauna. Es uzdrošināšos teikt, ka šī satikšanās ir viena no tām, kura kardināli ir mainījusi kādu daļu manu uzskatu, kuri bija vēsturiski iesakņojušies manī. Un es vienmēr būšu pateicīga tam, ka šis mazais zēns palīdzēja man atvērt acis un ieraudzīt spēku tur, kur pirms tam es pat nebiju iedomājusies to ieraudzīt.

Un tas ir viens no mūsu – sabiedrības un tā saucamās “sistēmas “ uzdevumiem. Kurš uz doto brīdi netiek pildīts. Bērniem IR jānonāk īstajās ģimenēs. Tai nav jābūt loterijai. Es uz doto brīdi esmu pateicīga, ka šajā loterijā piedalās daudz labu ģimeņu, bet ir arī (nebaidīšos tā vārda) sliktu ģimeņu. Un mūsu uzdevums ir nepieļaut loteriju. Un to nevarēs panākt neviena kārtība, noteikums. Tas ir iespējams TIKAI tad, kad iemācīsimies novērtēt pašu bērnu. Redzēsim viņu nevis viņš kā  “glābjamais nabadziņš”, bet pirmkārt ir jāredz un jānovērtē viņa vērtība.

Bet tas nav iespējams bez kaut kā ļoti fundamentāli svarīga. Pie tā es atgriezīšos nedaudz vēlāk.

2.      Bieži vien negribēta, bet vēstures iekodēta sajūta.

Kad es uzzināju par Aleksandru, es par viņu runāju ar vairākām nevalstiskām organizācijām. Brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri lielāko daļu savas dzīves ir veltījuši bērniem, kuriem ir tik ļoti nepieciešams atbalsts. Lūdzu viņu palīdzību – kā varētu meklēt un uzrunāt ģimenes. Pa lielam es redzēju neticību. Ka var sanākt. Un no vienas puses man bija dusmas, ka pat nepamēģinot JAU ir neticība, bet no otras puses, kaut kur dziļi iekšā, es sapratu, kāpēc ir šī neticība.

Atzīšos godīgi – arī šajā laikā ir bijuši brīži, kad ticība saplok un ir nācis virsū izmisums – kad, nu kad būs. Un tad, mēs bariņš, kuriem ļoti rūpēja Aleksandrs mierinājām viens otru – būs, jābūt.

Vēl es esmu ļoti bieži dzirdējusi – nu jā, tādu cilvēku nav daudz, kas to varētu uzņemties. To dzirdēju no cilvēkiem, kuri vēl bērniem pašu labāko un grib, lai pasaulē pastāvētu vienlīdzība. Un man vienmēr ir gribējies skaļi bļaut. HEI! Bet jūs pat nedzirdat cik viņš ir brīnišķīgs! Cik MILZĪGS potenciāls ir viņā! Cik strauji viņš iet uz priekšu! Cik gudrs viņš ir!

Mēs kaut kā iefokusējamies uz to, kā nav. Uz dažādību.

Un šo var mainīt tikai tie cilvēki, kuri tic cilvēku vienlīdzībai, tam, ka katrs cilvēks ir pelnījis izdzīvot savu dzīvi un iet uz saviem sapņiem.

Bet ir svarīgi apzināties, ka mūsos visos ir šī iekodētā, vēsturiski izveidotā sajūta. Arī tajos, kuri visskaļāk bļaus par vienlīdzīgām tiesībām. Tas ir pagātnes mantojums. Ir ļoti svarīgi pasekot līdzi savām domām – KĀPĒC es tā domāju. Vai es to zinu personīgi? Vai arī tā ir iekodētā pārliecība.

Man ir grūti atbildēt, vai to var izmainīt savas dzīves laikā, bet mēs varam ielikt svaigus pamatus savos bērnos. Mācīt viņus pieņemt dažādību, palīdzēt ieraudzīt dažādību un mācīt viņus pastāvēt par citiem.

“Sistēma” sabiedrības spogulis.
Šī ir tāda man pati smagākā sadaļa. Gan apzināšanās, gan runāšana par to.

Kad Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju vadīja Ilona Kronberga (tas vēl bija Jelgavas bērnu nama skandāla laikā), viņa pateica frāzi, kura man iesēdās galvā, bet uz to brīdi es pat nesapratu, kāpēc. Frāzes saturs bija: sistēma esam mēs paši. Sabiedrība.

Un šogad, divus gadus vēlāk, pēc Valsts kontroles ziņojuma, kurš atklāja, ka nekas sistēmā nav mainījies, man tā līdz galam aizleca viņas teiktais. Un viņai ir absolūta taisnība.

Sistēma nav citplanētietis, svešais. Tā nenolaidās no citas planētas un neizveidoja necaursitamu paralēlo dzīvi, kuras rezultātā tiek traumēti tūkstošiem bērnu. Sistēmas darbinieki ir cilvēki no mūsu vides un sistēma var pastāvēt tikai un vienīgi tāpēc, ka, mēs, sabiedrība, to pieļaujam.

Neviens cits sistēmu nemainīs kā tikai mēs paši. Ar savu attieksmi, ar savu darbību.

Sākums sistēmas laušanai ir ļoti vienkāršs:
Vai TU vari sev godīgi un patiesi pateikt: Es esmu gatavs ko darīt bērna labā, bet es zinu, ka man būs jāizkāpj no savas komforta zonas un esmu gatavs to darīt!
Ja esi – dari. Ja neesi – atzīsti to, ka sistēma esam mēs.

Un es nerunāju par ziedojuma veikšanu, ziemassvētku dāvanu bumu. Tā nav izkāpšana no savas komforta zonas. Tieši otrādi. Tā ir ļoti ērta iekārtošanās savas komforta zonas robežās, ar pievienoto vērtību: pašsajūtu “Es esmu izdarījis labu darbu”.

Vai es esmu izkāpusi no savas komforta zonas? Esmu. Bet es zinu, ka ir pienācis laiks kāpt tālāk…Un tam bariņam, kuri lauž savas komforta zonas, lai kaut vai mēģinātu palīdzēt bērniem – ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ir vajadzīgs jebkurš palīgs.

TIKAI un vienīgi mēs – Sabiedrība, līdzcilvēki, lauzīsim esošo un necilvēcīgo kārtību. Un mēs esam pamatu pamats, bez kura nav iespējami pirmie divi punkti. Tas, ko parādīja Valsts kontroles ziņojums - tā ir mūsu atbildība.

Ko Pasakas darīs tālāk?

Es sāku veidot Aleksandra Pasakas ar vienu mērķi – es gribēju parādīt Aleksandra talantu un vērtību. To, ka viņš var būt sabiedrības daļa un var dot ieguldījumu. Likt aizdomāties par to, ka: Nevis žēlošana, bet vērtības ieraudzīšana ir atslēga.

Šī ir pati patīkamākā projekta daļa – es esmu guvusi pierādījumu tam, ka viņa zīmējumi tiek augsti novērtēti. Pats svarīgākais – nezinot sociālo pusi. Esmu dzirdējusi daudz “Šim jaunietim ir nākotne!”.

Aleskandra Pasakas turpinās savu gaidu. Nu jau sadarbojoties ar Aleksandru – brīnišķīgu mākslinieku.
Zinu, ka viņš tagad mēģina saprast jaunas zīmēšanas tehnikas un ļoti gaidu, kas no tā iznāks.

Mēs turpināsim iesākto – caur Aleksandra darbiem rādīt viņa vērtību un noderīgumu.

Bet pats Aleksandrs – viņš darīs pašu svarīgāko, kas viņam uz doto brīdi ir jādara. Viņš būs bērns, kurš dzīvos sava bērna dzīvi absolūti jaunā pasaulē – ģimenē.

Šī ir vēl viena sadaļa, ko sabiedrība līdz galam neapzinās – mums šis ir stāsts ar laimīgām beigām, bet pašam Aleksandram un viņa ģimenei tas ir pats sākums. Sākums, kur satiekas bērns no institucionālas dzīves ar ģimeni un ģimene ar bērnu no institucionālas dzīves. Tās ir pilnīgi pretējas pasaules, kur ģimene caur pacietību un mīlestību ievada bērnu ģimenes pasaulē. Un tas ir laiks, kad ģimenei ir jādod sava telpa, savs laiks un savs ritējums. Un personīgi es šo nepieciešamību ĻOTI respektēšu un sargāšu.

Aleksandra Pasakas paliks arī simboliski kā bērnu nama bērna vērtības projekts. Paralēli Aleksandra mākslinieciskajai darbiem un attīstībai, plānoju turēt acis vaļā un periodiski piesaistīt citus mazos māksliniekus. Ir jau pirmās idejas, bet pirms tam – atpūta 😊.

Bet šodien es piepildu sev doto solījumu. Kad Aleksandrs būs ģimenē – es sēdēšu kaut kur Portugālē un malkošu portvīnu. Aizbraukt uz Portugāli bija mans sapnis. Paldies Aleksandr, ka to piepildīji.
Tu esi mazs, bet tajā pašā laikā TIK liels un uz priekšu dzenošs cilvēks…! 😊

Zīmējuma autors: Aleksandrs
Teksta uz zīmējuma autors: Aleksandrs
Tekstu uz zīmējuma pierakstīja: Aleksandra mamma.


Post a Comment

0 Comments