Pasaka par zirgu.


Reiz dzīvoja zirgs. Viņš nebija parasts zirgs. Viņš bija sarkans kā uguns. Gudrs, spēcīgs un skaists. 
Savas dienas viņš pavadīja pļavā. Dienas neatšķīrās īpaši viena no otras. Viņš gulēja, ēda, spēlējās, domāja, bet par visu vairāk viņam patika skriet. 
To viņš darīja visvairāk. Viņš varēja stundām ilgi skriet. Viņam patika rīkot skriešanas sacensības ar citiem zirgiem. Un viņš vienmēr uzvarēja. Tas zirgu darīja laimīgu. 
Zirgs bija stingri nolēmis: kad es izaugšu – es kļūšu par profesionālu sportistu. Pieaugušie nesaprata zirga sapni. Viņi teica – ko Tu niekojies! Mūsu pļavas zirgi nekļūst par čempioniem. Mēs dzīvojam mierīgu, klusu dzīvi te! Tā ir bijis vienmēr un būs! Bet zirgs bija neatlaidīgs savās domās. Viņš juta – man ir ļoti jāgrib un jātic – tad tā arī būs! 
Kādu dienu pļavā ieklīda milzīgs suns. Viņš bija sarkanā zirga augumā. Ar biezu jo biezu, baltu spalvu. 
Suns stāstīja pļavas iemītniekiem – cik liela ir pasaule! Cik daudz ko var darīt. Pļavas iemītnieki, no suņa ilgās runāšanas palēnām nogura un aizgāja gulēt. 
Vienīgi sarkanais zirgs sēdēja un ar aizrautu elpu klausījās suņa stāstos. Tie viņam bija TIK interesanti.

Zirgs prasīja sunim: Saki, vai Tu esi bijis skriešanās sacīkstēs?
Suns sacīja: Protams! Un ne vienās vien!
Zirgs klusāk jautāja: Bet vai zirgi arī piedalās sacīkstēs?
Suns atbildēja: Bet protams! Zirgi ir vissātrākie skrējēji!
Zirgs pavisam čukstus jautāja: Bet vai sarkani zirgi arī piedalās?
Suns maigi paskatījās uz viņu un teica: Sarkanie zirgi ir visvisvisātrākie skrējēji.
Zirgs pavisam priecīgi iesaucās: Bet tad jau es arī varu būt sportists! Es BŪŠU čempions!!!



Zīmējuma autors: Aleksandrs
Pasakas autore: Karīna (ar Aleksandra piezīmēm)

Paldies māksliniecei Agnesei Kurzemniecei, par zīmējumu digitalizēšanu.

Post a Comment

0 Comments