Pasaka par Trīs Draugiem.

Kādā klusā, koku ieskautā ielā, blakus mājās dzīvoja divi labi draugi. Sauksim viņus par kuģa Kapteini un Dinozauru pētnieku. Abi bija nešķirami. Kā no rīta pamodās, ātri paēda brokastis, tā abi devās ārā, savās gaitās.

Reiz, kad viņi cēla vigvamu, garām viņiem gāja maza meitene. Meitene apstājās un kādu laiku vēroja draugu darbošanos. Tad viņa noteica: “Puķu dobes”. Draugi saskatījās un nesaprata, ko viņa domāja. Meitene atkārtoja: “Puķu dobes. Jums vajag pie vigvama uztaisīt puķu dobes, lai skaistāk!”. Puikām patika meitenes doma. Un tā viņi kļuva par Trīs draugiem – nešķirami ne brīdi. Pieņemsim, ka meiteni sauca Lolo.

Reiz trijotne aizrautīgi runājot, nemanot bija aizdevuses līdz upei. Tik tālu viņi vēl nebija devušies. Viņi mēģināja saskatīt, kur upe beidzas, bet tas nebija saredzams. “Nez uz kurieni tā ved?”, domīgi noteica Kapteinis. “Varbūt mums vajag paskatīties?” vaicāja Pētnieks. “Kā mēs to izdarīsim? Mēs taču nemākam peldēt!” teica Lolo. “Es zinu! Mēs uzcelsim kuģi!” iesaucās Kapteinis. Un Draugi sāka celt kuģi. Lolo ar Pētnieku ik pa laikam gribēja atmest ar roku. Te tauriņš aizlidoja – gribējās skriet tam pakaļ un noķert, te zemenītes pļavā varēja manīt – gribējās lasīt uz smilgas un apēst. Bet Kapteinis neatlaidās – viņš ļoti gribēja redzēt, kur tā upe ved. Pēc nedēļas kuģis bja pabeigts. Liels, stiprs, ar milzīgu stūri.

Draugi sapakoja mantas un devās ceļā. Cik upe bija gara! Viņi peldēja, peldēja un kā neredzēja, tā neredzēja tai gala. Kapteinis laimīgs stāvēja pie stūres un stūrēja. Ik pa laikam viņš strauji pagrieza stūri, lai kuģis sašūpotos un tad Lolo ar Pētnieku gāzās gar zemi. Visi trīs skaļi smējās pie katra kritiena. Tas bija jautri. Ik pa laikam viņi piestāja piestātnēs. Tur viņus sagaidīja vietējie. Visur bija pārsteigti par neparasto trijotni, kura mēģināja sameklēt upes galu. Ar laiku viņiem pievienojās arī citi līdzbraucēji: viņus aizrāva Kapteiņa degsme un neatlaidība. Arī viņus sāka interesēt – kur tad tā upe beidzās.

Kādu laiku tā ceļojot, viņi pamanīja nedaudz savādāku piestātni – tā visa bija vienās smiltīs. Pludmalē no smiltīm bija izveidots milzīgs dinozaurs. “Tā taču ir Dinozauru pilsēta” iesaucās mazais Dinozauru pētnieks. Kapteinis iestūrēja kuģi ostā, jo zināja cik draugam ir svarīgi Dinozauri. Draugi izkāpa krastā, Pētnieks piegāja pie smiltīs izveidotā Dinozaura, apsēdās tam blakus un samīļoja to. Kapteinis un Lolo pamanīja, kā izmainās visa Pētnieka būtība. Tā izstaroja sirsnību un mieru. Pētnieks pagriezās pret draugiem un teica: “Te ir mana vieta. Man ir jāpaliek te”. Draugi bija ļoti noskumši, bet saprata, ka Pētniekam ir taisnība. Visi vēl kādu laiku paspēlējās. Lolo uzdāvināja Pētniekam savu rozā balonu (rozā bija Lolo mīļākā krāsa), draugi atvadījās un Lolo ar Kapteini devās tālāk ceļā.

Vēl pēc kāda laika peldot, viņi ieraudzīja tālumā milzīgu rozā punktu. Tuvojoties rozā krāsa palika arvien milzīgāka un milzīgāka. Izrādījās – tā bija Rozā pilsēta. Lolo no priekiem nezināja kur likties. Viņa vienā lēcienā izlēca no kuģa un ieskrēja pilsētā. Kur mājas bija rozā, ceļi rozā, koki rozā – viss viss viss. Viņas acis mirdzēja. Bet tad viņas seju pārņēma skumjas. Viņa pagriezās pret Kapteini un teica: “Braucam tālāk. Mums ir jāsameklē upes gals”. Kapteinis mīļi paskatījās uz viņu un teica: “Nē Lolo – Tev ir jāpaliek Te. Te ir Tava vieta”. “Bet Tu?” iesaucās Lolo “Es nevaru atstāt Tevi vienu!”. “Es neesmu viens” Kapteinies atbildēja “Re cik draugi man ir pievienojušies mūsu braucienā. Tev ir jāpaliek Te un man ir jādodas tālāk. Kaut kur ir arī mana īstā vieta. Un man tur ir jānonāk”. Lolo ar Kapteini sirsnīgi atvadījās. Un apsolīja, ka rakstīs vēstules un apciemos viens otru. Jo abi zināja – arī Kapteinis drīz piestās savā piestātnē.

Zīmējuma autors: Aleksandrs
Pasakas autore: Karīna (ar Aleksandra piezīmēm)
Paldies māksliniecei Agnesei Kurzemniecei, par zīmējumu digitalizēšanu.

Post a Comment

0 Comments