Pasaka par putniņiem.

Reiz dzīvoja divi mazi putniņi, kuri nemācēja vēl lidot. Viņi ļoti gribēja lidot, bet nezināja, kā lai to iemācās. 
Abi katru dienu cītīgi vicināja spārniņus, bet kā nesanāca, tā nesanāca. Bet putniņi nepadevās. Viņi devās pie pilsētas gudrākās vārnas pēc padoma. 
Satikuši vārnu, viņi izstāstīja savu bēdu. Ka ļoti, ļoti, ļoti grib iemācīties lidot, bet nekādies nesanāk. Vārna padomāja un teica: Dariet tā – dodaties uz pilsētas lidostu. Tur jūs redzēsiet kā lido lidmašīnas un ceļaties spārnos līdzi. Ticiet man – ātri iemācīsieties. 
Putniņi saskatījās un teica vārnai: Bet mēs nezinam, kur ir lidosta. Vārna atbildēja: Jums noteikti ir kāds draugs, kurš zinās. Palūdziet, lai viņš jūs aizved. Putniņi iztaujāja visus savus draugus, vai nezin, kur ir lidosta. Izrādījās, ka brūnais sunītis zin. Un ar lielāko prieku bija gatavs aizvest savus draugus uz turieni. 
Tā nu viņi visi trīs devās ceļā. Ārā lija lietus, sejā pūta vējš, bet visi trīs apņēmības pilni un piedzīvojumu noskaņojumā devās uz lidostu. Lidosta bija milzīga, tajā bija daudz jo daudz dažādu radību. Tikko bija atlidojušas dzērves, kuras stāvēja vienā stūrī un skaļi gāgināja. Viņas bija pārsteigtas, kā pa ziemu bija mainījusies pilsēta. Citā stūrī Lieldienu zaķis vēl ātri un klusi slēpa pēdējās lieldienu olas, kuras bija palikušas pāri no Lieldienām. 
Putniņi galīgi apjukuši stāvēja un nezināja kur doties. Tad sunītis teica – ejam uz liftu – brauksim augšā. Uzbraukuši augšā viņi piegāja pie milzīga loga. Sunītis teica: te mēs varēsim redzēt, kā lido lidmašīnas. Putniņi cītīgi skatījās, bet neviena lidmašīna netaisījās pacelties gaisā. Viņi skumīgi teica sunītim: bet kāpēc lidmašīnas nelido? Sunītis atbildēja: paciešaties, viņas vienmēr paceļas gaisā. 
Tā nu abi putniņi, neatraujot skatu no loga, gaidīja. Pēkšņi sunītis iesaucās: Re – viena paceļas! Tur! Aiz mājas! Abi putniņi pieplaka pie loga un mēģināja ar acīm sameklēt īsto lidmašīnu. Un tad viņi to ieraudzīja. Lidmašīna lēnām sāka skriet, tad ātrāk, ātrāk, ātrāk un pēkšņi lēnām sāka pacelties gaisā. Abi nespēja atraut acis. Tik skaisti, cēli un graciozi. 
Sunītis no aizmugures klusu ierunājās: Jums tagad vajadzētu skriet līdzi. Putniņi paskatījās uz viņu un teica: Nedaudz uzgaidi sunīt. Mēs gribam tāpat paskatīties. Pēc tam skriesim. Labi?

Zīmējuma autors: Aleksandrs
Pasakas autore: Karīna (ar Aleksandra piezīmēm)
Paldies māksliniecei Agnesei Kurzemniecei, par zīmējumu digitalizēšanu.

Post a Comment

0 Comments