Pasaka par glābēju.

Reiz dzīvoja divi mazi kumeliņi ar diezgan savdabīgiem vārdiem – Bobītis un Sunītis. 
Bobītis un Sunītis bija labos draugos ar mazo puiku Džordžu. 
Sunītis jau kādu laiku apmeklēja skoliņu. Katru rītu viņš sapakoja pusdienu kārbu un mēroja tālo ceļu no zaļajiem laukiem uz savu skoliņu. 
Katru rītu cēlās arī Bobītis. Viņš pavadīja Sunīti līdz zaļo lauku robežai un ilgi, jo ilgi māja viņam atvadas. Vakaros Bobītis tajā pašā vietā sagaidīja Sunīti no skoliņas. 
Katru vakaru Bobītis sīki jo sīki izprašņāja Sunīti – kā tad viņam ir gājis skoliņā. Viņa acis mirdzēja klausoties drauga stāstos. Ik pa laikam tajās parādījās dziļas ilgas – arī viņš gribēja doties uz tālo skoliņu. 
Kādu dienu, kad Sunītis atkal bija skoliņā, pie Bobīša atnāca Džordžs. Džordžs teica: Bobīt! Ejam pastaigāties! Bet šoreiz tālāk par zaļajiem laukiem. 
Bobītis bailīgi paskatījās uz Džordžu: Džordž, Tu ko! Es neeju ārpus zaļajiem laukiem. Man ir ļoti bail. Labāk paspēlēsimies tepat. Vai ta mums te vietas nav? Džordžs ilgi mēģināja pierunāt mazo kumeliņu, bet viņš nepiekāpās. Bailes bija pārāk lielas. 
Nākamajā dienā Džordžs bija atkal klāt. Šoreiz viņa seju rotāja viltīgs smīniņš. Viņš piegāja pie Bobīša un teica: Klau. Tu gribētu redzēt Sunīša skoliņu? Bobītis iesaucās: Bet protams! Tas ir mans sapnis! Džordžs atbildēja: Tad ejam! Es Tevi aizvedīšu. 
Bobītim bija ļoti bail, bet ziņkāre un vēlme redzēt skoliņu bija spēcīgāka. Viņš ievilka elpu, saņēma visu savu drosmi un teica Džordžam – labi. Ejam. 
Ceļš līdz skolai bija tāls. Bija jāšķērso mežs un purvs, ar laivu bija jāpeld pāri upei. Tad viņi nonāca līdz augstam, jo augstam tornim. 
Bobītis mēģināja saskatīt torņa augšu, bet no zemes tas nebija iespējams. Džordžs teica: Esam jau gandrīz klāt. Tagad tik mums ir jāuzkāpj tornī. Tur atrodas Sunīša skoliņa. Bobītis jutās galīgi nelāgi. Viņš nekad nebija kāpis tornī. Un tas izskatījās tik tievs. Ja nu vējš to nopūš? 
Bet zinātkāre ņēma virsroku. Viņš ievilka dziļu elpu un sāka kāpt. Pie katra pakāpiena viņš skaitīja līdzi – cik pakāpienus ir uzkāpis. Tā viņš varēja novērst domas no savām bailēm. 
Kad viņš bija jau saskaitījis 101 pakāpienu – viņš ieraudzīja durvis. Tās atvēra kāds cilvēks. Cilvēks teica: Bobīt! Mēs Tevi gaidījām! Nāc iekšā. Izrādījās – tas bija Sunīša skolotājs. 
Skolotājs sasauca visus savus skolniekus, apsēdināja aplī un sauca arī Bobīti pievienoties. Viņi runāja, dziedāja dziesmiņas, ko skolnieki kopā ar skolotāju bija sacerējuši un daudz smējās. Pēc laika Bobītis ar Sunīti un Džordžu, atvadoties no skolotāja un skolniekiem, devās atpakaļ uz zaļajām pļavām. 
Bobītis sajūsmināts un iedvesmots teica Sunītim: Sunīt! Tev ir TIK foršs skolotājs! Es arī sev tādu gribu. Džordžs paskatījās uz viņu un noteica: Bobīt. Tu esi drosmīgākais kumeliņš, kādu jelkad esmu saticis. Es esmu pārliecināts, ka arī Tev būs foršs skolotājs.

Zīmējuma autors: Aleksandrs
Pasakas autore: Karīna (ar Aleksandra piezīmēm)
Paldies māksliniecei Agnesei Kurzemniecei, par zīmējumu digitalizēšanu.

Post a Comment

0 Comments