Pasaka par bēgšanu.

Knariņam Rū bija nelāga sajūta. Nekur viņš nerada sev mieru. Draugi viņam prasīja: kas notiek? Kāpēc Tu esi tik izklaidīgs un domīgs? Rū nemācēja atbildēt. Bija jau vakars un knariņu pilsētas komendante nāca likt mazos draugus gulēt. Viņa bija lāga dāma, bet bija strikta noteikumu ievērotāja. 

Rū likās uz auss, bet nekādi nevarēja tikt galā no nelāgās sajūtas. Sapnī viņš redzēja savu draugu fazānu ganu. Fazānu gans dzīvoja tālajos laukos un abi ar Rū reti satikās, bet kad satikās – tie tik bija prieki. Sapnī fazānu gans sauca Rū palīgā. Rū pieleca gultā sēdus un steidzās modināt draugus. Viņš teica: “Mums ir jātiek uz tālajiem laukiem. Fazānu ganu vajag glābt. Man liekās, ka no vilkiem”. 

Draugi viņu mēģināja nomierināt: “Rū nomierinies. Gan jau, ka viņam viss ir labi. Un mēs nevaram nekur doties. Komendante būs dusmīga”. Rū nelikās mierā – ar vai bez draugiem, viņš ies glābt fazānu ganu. Draugi nopūtās un posās līdzi. Visi četri izlavījās no mājas. Pēkšņi viņi ieraudzīja komendantes ēnu. Draugi ielīda krūmu puzurā un centās neelpot. Ja viņus sadzirdēs un atradīs – tālāk viņi netiks. 

Komendante lēnām, ar tējas krūzi rokās, domīgi skatoties apkārt pagāja viņiem garām. Gandrīz uzkāpjot Rū uz kājas. Kad komendante bija aizgājusi jau patālu, draugi metās skriet. Viņi ātri jo ātri izskrēja cauri pilsētai un devās tālo lauku virzienā. Kādu laiku ejot, viņi atjēdzās, ka nav paņēmuši neko dzeramu un ēdamu. Draugiem ļoti slāpa. 

Pēkšņi viņi pamanīja milzīgu, brūnu suni, kurš pļavas vidū lēni šūpojās šūpuļkrēslā un lasīja avīzi. Rū drosmīgi piegāja klāt un teica: “Labvakar”. Suns lēni pacēla acis no avīzes, caur pieri nopētīja draugus un atbildēja: “Labvakar”. Rū jautāja sunim: “Sakiet lūdzu, man tāds jautājums – varbūt Jums atrastos glāze ūdens? Mēs esam izslāpuši!”. Suns lēnām pastiepa roku uz naktsskapīša pusi, kurš stāvēja pie šūpuļkrēsla un paņēma krūku ar ūdeni. Viņš salēja četras glāzes ūdeni un lēnām iedeva draugiem. Draugi padzērās, sirsnīgi pateicās un jau taisījās doties prom. 

Suns vaicāja: “Uz kurieni jūs dodaties?”. Rū atbildēja: “Uz tālajiem laukiem. Mans draugs fazānu gans ir briesmās. Man viņš ir jāglābj! No vilkiem!”. Suns nolika avīzi un teica: “Sēdieties man mugurā. Es jūs aizvedīšu. Un bez tam - fazānu gans ir arī mans draugs! Glābsim kopā!”, tad suns piebilda: “mani sauc Naidžels – būsim draugi!”. 

Tā nu jau visi pieci steidzās uz tālajiem laukiem. Nonākuši galā viņi izmisīgi sāka meklēt fazānu ganu. Izmeklējās visus stūrus, bet kā nevarēja atrast, tā nevarēja. Rū sēdēja galīgi saskumis, draugi un Naidžels viņu mierināja. Pēkšņi no klēts viens pēc otra sāka lidot ārā fazāni. Aiz tiem samiegojies nāca pats fazānu gans, kurš izskatījās ļoti pārsteigts, savā pagalmā ieraugot šo piecotni. Draugi savukārt pārsteigti skatījās uz fazānu ganu – viņi bija visus klēts stūrus izskatījuši, bet neredzēja tur viņu. Izrādās – viņš bija līdz degunam ieracies siena kaudzē un aizmidzis. 

Rū izstāstīja viņam par savu nelāgo priekšnojautu un sapni. Fazānu gans uzmanīgi noklausījās Rū teikto un pēkšņi iesita sev pa pieri, pieleca kājās un ātri aizskrēja. Pēc brīža viņš atgriezās ar zelta krāsas fazānu rokās un teica: “Rū! Ja nebūtu Tavas priekšnojautas un sapņa – zelta fazānu noķertu vilki! Es biju tā noguris, ka nesaskaitīju fazānus un Zeltnesis bija palicis pļavā!”. 

Tad draugi visi kopā laimīgi devās gulēt. Rū laimīgs, jo ar fazānu ganu viss bija kārtībā, draugi laimīgi, jo Rū bija priecīgs, fazānu gans laimīgs, jo Zeltnesis bija sveiks un vesels, Naidžels bija laimīgs, jo garlaicīgās avīzes vietā, dabūja piedzīvojumu pilnu vakaru.

Zīmējuma autors: Aleksandrs
Pasakas autore: Karīna (ar Aleksandra piezīmēm)
Paldies māksliniecei Agnesei Kurzemniecei, par zīmējumu digitalizēšanu.

Post a Comment

0 Comments